No 15.10. līdz 22.10. Grobiņas Pieaugušo izglītības centra pieaugušo izglītības speciāliste Ieva Ignatova ar biedrību “Radi Vidi Pats” Eiropas Savienības programmas Erasmus+ projekta mācībās “Forest within us” (Mežs mūsos), ko organizēja biedrība “Cervantear” no Tenerifes, Spānijā apguva jaunus paņēmienus, kā izveidot efektīvu dialogu starp kultūras un dabas jēdzieniem, strādājot ar jauniešiem un citām mērķgrupām.
Ievas stāsts par mācībām Tenerifē:
Tenerifē ieradāmies jau tumsā. Bija ļoti silta, mierīga nakts. Kad pamodāmies mūsu jaunajā mājvietā turpmākajām 6 dienām - Guia de Isora, ielas bija pilnas mākoņu. Izrādījās, ka mēs bijām atveduši tik ilgi gaidīto lietu. Arī Tenerifē, līdzīgi kā Spānijas Dienvidos, sausums bija ieildzis līdz kritiskai robežai. Tāpēc šo lietu, kas brīžiem lija, brīžiem vienkārši karājās gaisā, saucām par “priecīgo lietu” (happy rain).
Vai tev kādreiz ir bijusi tā dīvaini kosmiskā sajūta, ka dažādu sakritību ceļā, ļaujoties notikumiem, esi nonācis “īstajā” vietā, laikā un saticis cilvēkus, ko vajadzēja satikt tieši šajā brīdī? Man bieži tā nav gadījies. Bet šajās mācībās jau pirmajā nodarbībā man bija ļoti skaidra šī sajūta. Varbūt šo sajūtu radīja ilgstoša atrašanās tik augstu virs jūras līmeņa - man kā liepājniecei, kas ikdienu pavada jūras krastā, 500 līdz pāri 2000 metru augstums brīžiem bija fizisks un garīgs izaicinājums. Tomēr visdrīzāk tā bija mūsu mācību vadītāju degsme un ticība savam darbam, profesionalitāte un spēja aizraut grupu ar lieliski pārdomātām aktivitātēm. Skaidrība mācību programmā un aktivitāšu norisē, mācību plūsma un, protams, brīnišķīga grupa, dažādiem profesionāļiem savās jomās, bet ar līdzīgām interesēm - papildināt savas zināšanas, lai pielietotu, tās savās skolās, ciemos un pilsētās, kā arī veidot jaunas starptautiskas sadarbības.
Mācībās Tenerifē tikās skolotāji, mācību vadītāji, jaunatnes darbinieki un jauniešu līderi, organizāciju pārstāvji no 9 valstīm – Grieķijas, Spānijas, Horvātijas, Polijas, Zviedrijas, Lietuvas, Gruzijas, Bulgārijas un Latvijas, lai mācītos, aizdomātos, mainītos pieredzēm par to, kā ar kultūru varam veicināt dabas aizsardzību, kā stāstot par dabas daudzveidību, varam izstāstīt arī vietas vēsturi un parādīt tās kultūru, tādējādi veicinot piederības sajūtu un vēlmi aizsargāt savas dzīvesvietas dabas un kultūras bagātības.
Pirmajās trīs dienās iepazinām Tenerifes stāstu - ar spēles palīdzību izzinājām Tenerifes salas veidošanos, tās uzbūvi un ekosistēmas, aizsargājamos augus un dzīvniekus. Ar aktivitātes palīdzību grupās iepazinām ciemu, kurā dzīvojām - Guia de Isora, un vietējos iedzīvotājus un viņu stāstus par šo vietu, kurus vēlāk, kopā ar citām novērotām parādībām un norisēm, pārvērtām nelielās performancēs.
Mums bija iespēja apskatīt dabīgās melno smilšu pludmales un salīdzināt tās ar iepriekšējā gadsimta 70.gados mākslīgi izveidotajām baltajām pludmalē, kad smiltis kuģos atveda, lai radītu tūristiem patīkamāku galamērķi - "Eiropas Havaju salas".
Dabīgajā pludmalē, kur Atlantijas okeāna bangu ieskautās klintis vēl nav apbūvētas ar spilgti baltiem un krāsainiem tūkstošlogu all inclusive kūrortiem, veicām aktivitāti par piederības sajūtu un identitāti. Kādu es redzu savu pilsētu. Vēlāk izveidojām attēlus ar AI palīdzību un ieguvām savu pilsētu vizuālas personifikācijas. Šī aktivitāte daudziem lika aizdomāties par to kā viņi jūtas savā dzīvesvietā, vai daudz kas ir nepatīkams, nomācošs, vai ir ajūta, ka kaut ko var mainīt, uzlabot. Vairākas pilsētas bija skaistas, priecīgas un līdzīgas saviem autoriem.
Kāpām 1600 m augstumā, lai iepazītu vienu no pēdējiem laurisilvas mežiem (Tenerifē palikuši vien 10%), kas ir viens no pirmmežiem, kas agrāk, iespējams, aizņēma visu Eiropas Vidusjūras baseinu. Mežs ir vērsts ziemeļu virzienā, ar lauru kokiem un gariem ķērpju matiem. Mitruma pilni jūras vēji bieži apvij Anagas kalnus ar miglu, piešķirot mežam burvīgu un noslēpumainu auru un sajūtu par lietus mežu.
Mežā, ejot vieglāko taku, gājām pāros un dalījāmies par dažādā tēmām viens ar otru. Iejutāmies arī savu meža iemītnieku ādās un izspēlējām barības ķēdi.
Devāmies uz Teides nacionālo dabas parku, kas būtībā ir vulkāna veidotu lavas kalnu pakājes, kur virzoties augšup arvien retāk var ieraudzīt priedes un citus augus, kas spītīgi turas starp lavas bluķiem. Kad koki kļuvuši pavisam maz, tad kļūst skaidrs, ka atrodies virs mākoņiem.
Dodoties vēl augstāk, no mūsu grupas vadītājiem mācāmies, kā stāstot teikas un vēstures notikumus, jautrībai mijoties ar iedziļināšanos sevī un dabā, var parādīt vietas, dabas nozīmīgumu, cik ļoti cilvēks ir saistīts ar dabu, no pirmssākumiem līdz mūsdienām. Augstākajā punktā, kur burtiski nav nevienas skaņas, ļāvāmies īsai meditācijai, ieklausoties savā elpā un sirdspukstos. Šeit, tuvu Teides virsotnei, senie guanči cilšu vadoņi, esot tikušies, lai pārspriestu dažādus jautājumus, atstātu ziedojumus dieviem, lūgtu un uzklausītu tos. Esot tur tiešām viegli iztēloties vadoņu sarunas ar dieviem, jo sajūta ir kā ārpus šīs zemes - bezgalīgais klusums, melnie akmeņi visapkārt, spilgi zilās debesis, mākoņu okeāns zemāk. Izspēlējām leģendu par to kā vulkāna dēmons Guajota ieslodzījis Saules dievu Mageku vulkāna dziļumos, tādējādi aptumšojot zemi un atņemot cilvēkiem gaismu un siltumu. Lai atjaunotu gaismu un dzīvību pasaulē, cilvēki lūdza citu dievu - Ahamāna palīdzību. Pēc spraigas cīņas, Guajota tika sakauts un ieslodzīts Teides vulkāna iekšienē, atbrīvojot Mageku un atgriežot gaismu zemei. Iespējams leģenda radusies Izvirstot Teidei, kad dienām vai pat nedē''lām ilgi vulkāna pelnu dēļ bijusi aizklāta saule.
Nedaudz par Tenerifi un tās vēsturi, kas ir īpaša vieta un viena no 7 Kanāriju salām, kas pieder Spānijai.
Attālums no Kanāriju salām līdz Spānijai ir 1000 km, bet no Āfrikas tikai 100 km. Pirms 15.gs., kad vienu pēc otras šīs salas iekaroja spāņi, Tenerifi apdzīvoja guanči cilvēki. To izcelsmei un ierašanās laikam un iemeslam salās ir visdažādākās versijas, kuras nav iespējams pierādīt. Viena no populārākajām, ka šIe cilvēki nākuši no kādām Ziemeļāfrikas tautām. Guanči tiek uzskatīta par augsti attīstītu akmens laikmeta kultūru (iespējams dzelzs netika izmantots, jo uz salas to nevarēja iegūt), un tie dzīvoja vairākās ciltīs, kurām bija katrai savs vadonis. Kad ieradās spāņi, cilšu vadoņi veda savus cilvēkus šķietami neiespējamā cīņā - ar akmeņiem un kokiem pret dzelzs ieročiem. Guanči vadoņiem izdevās vienā kaujā atsist spāņus atpakaļ ar īpašu taktiku, kur palīdzēja arī kazas, ko viņi audzēja. Palīdzēja arī tas, ka viņi cīnījās par savu zemi, kultūru un identitāti. Kaut arī spāņi galu galā ieņēma visas Kanāriju salas un pēdējās asiņainās kaujās uzveica arī Tenerifes valdniekus, iznīcināja vai asimilēja iedzīvotājus, cīņa par guanči kultūras saglabāšanu notiek joprojām. Tenerifes iedzīvotāji zaudē savu seno salinieku identitāti un dabas vērtības arvien jaunām masu viesnīcām un tūrismam, no Ķīnas un citām valstīm ievestiem lētiem suvenīriem. Tajā pašā laikā pēdējos gados ir atdzimusi interese par salas seno iedzīvotāju izcelšanos un kultūru, par ko var uzzināt vairākos muzejos un dabas parkos Santa Krusā Tenerifē un citur uz salas.
Mēs izzinājām Tenerifes vēsturi esot tajā, esot vietās, kur radušās leģendas, patiešām apskatot augus un ekosistēmas, kas ir daļa no šī skaistā ceļojuma - cilvēka un dabas mijiedarbības. Izspēlējām spēles, kas ļāva skaidrāk izprast un iejusties vēstures notikumos, kā arī iepazīt šo salu arhipelāgu.
Mācību pēdējās dienas strādājām internacionālās komandās, lai kopīgi izveidotu aktivitātes, kas aicina paskatīties apkārt, ieraudzīt, sajust un varbūt arī aizdomāties par to, ka ir vērts aizsargāt to, ko redzi.
Mūsu komanda izveidoja aktivitāti, kas ir adaptēta Photo Voice metode. Aktivitātes mērķis ir novērot apkārt notiekošo un padziļināt savu saikni ar vietu, kur dzīvo, identificēt problemātiskās vietas, veicināt informētību un izpratni par to, veicināt pilsonisko līdzdalību.
Kā saglabāt savu identitāti sabiedrībām, kuras kļūst skaitliski mazākas? Kā uzturēt dzīvus vēstures stāstus, kas vēsta par izcelšanos, drosmi un mīlestību pret savu zemi un kultūru? Kā nosargāt to mazo dabas stūrīti, kurā, ieklausoties vējā, kokos, akmeņos, vēl var sadzirdēt šos stāstus? Šie jautājumi ikdienas rūpēm fonā san joprojām. Tenerifē mēs redzējām lielisku piemēru, kā ar degsmi un mīlestību pret savu zemi un darbu, var panākt, ka to novērtē arī ārzemnieki, tūristi. Mūsu mācību vadītāji DANIEL MARTÍ (bakalaura grāds vēsturē, maģistra grāds spāņu valodas studijās, pašlaik izstrādā doktora disertāciju spāņu literatūrā) un JAVIER GONZÁLEZ vai Bača (grāds vides zinātnēs un kvalifikācijas lauksaimniecības inženieris un datoru inženieris) abi ir aktīvi savās nevalstiskajās organizācijās, kā arī ikdienā strādā kā dabas gidi, kas ļāvis izstrādāt un atrast spēcīgas metodes un stāstus dabas un kultūras mijiedarbībai.
Interesanti, ka šie jautājumi, lai arī uzdoti Tenerifē, atbildes meklē arī pie mums Latvijā un citur. Jaunu cilvēku skaita samazināšanās ir problēma daudzu mācību dalībnieku mājās, sevišķi reģionos. Vienojoša problēma ir dzīvojamās telpas sadārdzināšanās, kas īpaši skar jauniešus un studentus. Pilsētās dzīvokļi tiek izīrēti tūrisma sezonā. Liepājā aktīvā tūrisma sezona ir 3-4 mēneši, bet Tenerifē tā ir cauru gadu. Tomēr zināms, ka saistībā ar klimata pārmaiņām, mūsu reģions kļūs arvien pieprasītāks galamērķis. Vai mēs esam gatavi ilgtspējīgam tūrismam, tādam, kas dod labumu arī vietējiem iedzīvotājiem, tādam, kas jauniem cilvēkiem neliek doties meklēt labākus dzīves apstākļus citur? Aktuāls jautājums - vai ar patriotismu un piederības sajūtu vietai, pietiek, lai nepārdotu savu zemes pleķīti monokultūras audzēšanai, lielveikala vai viesnīcas būvei?
Esot atpakaļ Latvijā, Dienvidkurzemē, Liepājā, kontekstā ar notiekošo Latvijas laukos un mežos, ar gatavošanos 2027.gadam, kad Liepāja un Dienvidkurzemes un Kuldīgas novadi nesīs Eiropas kultūras galvaspilsētas vārdu, mani neatstāj doma un vēlme, lai kultūra vēl mērķtiecīgāk iesaistītu un saliedētu kopienas tuvu un tālu, aicinātu vēl plašāku iedzīvotāju loku sajust vēlmi meklēt un apzināties savu identitāti, lai kultūra skaļāk runātu par dabas nozīmi. Jo kultūra bez dabas iedvesmas nav iespējama. Jo daba stāsta par kultūru un otrādi. Cilvēks ir dabas daļa. Mežs ir mūsos.
Comments